JIRMV/MV-a IB. – 95
Slišāne, Kate (2020). Intervija ar Ilonu Bukšu
Ilona: Kas tur bija par pirmo jautājumu?
Kate: A! Suokumā vuspuor lobuok pastuosti par sevi!
Ilona: Jā, nu..
Kate: Kuo tevi sauc, i..
Ilona: Nu tā, Ilona, nu stājos kā Ņukša, tagad esmu Bukša. Emm, stājos 1800, ujj 1983. gadā iestājos Rēzeknes mūzikas vidusskolā, ee kura vēl nebija nosaukta Jāņa Ivanova vārdā. Kaut kad drusku vēlāk nosauca, un beidzu 1987. gadā. Jā, emm, par, emm vijolīti, mmm, pati neizvēlējos, kad mani aizveda uz mūzikas skolu, emm mamma vienkārši nu domāja aizies uz mūzikas skolu un un un un, it kā labi dzied, emm, un tad jau apskatīsies, kuru instrumentu, bet nu kā jau mūzikas skolā tur direktore Harlamova, kas bija direktore. Emm, viņa uzreiz tā pied centās piedāvāt tā atbilstoši savam redzējumam, kas tā kā piestāvētu vai ko uz kurās nodaļās vajadzētu vairāk bārnus. Nē, nē latviski runāšu.
Sasmējāmies.
Ilona: Nē, tad mann, tad tad es tur(iesmejas) Jā, un un tā man piedāvāja uz vijoles mācīties, jo uz vijoles bija nesen atvērusies nodaļa Viļakas mūzikas skolā un mēs vēl nebijām daudz. Cik interesanti, uz vijoles mācīja Rota Paleja, viņa pati bija akordeoniste, eee, bet nu uz klavierēm, protams, labi spēlēja, bet vijoli mācīja pēc grāmatām. Neko nerādīja pati, nu vienkārši centās pēc grāmatām kā tur ir izlasījusi, kā tur tur jānostāda rociņas un visu tā centās mācīt. Viņa jau bija cienījamos gados un kaut kā uz, septiņus gadus tad bija jāmācās, kaut kādā sestajā varbūt klasē vai piektajā klasē, tad viņa aizgāja projām pensijā. Un tad jau man bija Irīna Šefčenko tāda skolotāja, beigusi Rēzekni, bet nu, no Krievijas viņa atbraukusi mācīties, tāpēc viņa vairāk krieviski tik runāja ar mani.
Kate: Mhm
Ilona: Varbīut tās bija drusku problēmas, bet muzikālas lietas tāpat..
Kate: Jā!
Ilona: Forte, piano un notis, tas jau visās valodās ir skaidrs. Lielos vilcienos sapratāmies. Unn pašā pēdējā gadā, septītajā un papildus astoto gadu es gāju. Tad bija Zoja Zaharova, tā kas Balvos strādā. Nū, tad jau vot pēdējos gados, es tā kā, mmm, sapratu, ka nu man tā kā patīk, eeemm, uz vijoles spēlēt un tā kā gribētu arī citus mācīt un tā es tā mērķtiecīgi jau pēdējos gadus zināju, ka es gribu- vijoles skolotāju mācīties, vienvārdsakot, un tā es aizgāju uz Rēzekni. Zoja mani sagatavoja, programmu sagatavoja Zoja, un tad braucām abas divas uz uz konsultācijām jā un tā es iestājos, jā. Skaitīju, liels kurss ļoti bija.
Kate: Cik?
Ilona: 24, laikam.
Kate: oo. Nu jā, tagad mazi baigi kursi.
Ilona: Jā.
Kate: Salīdzinot.
Ilona: 24, viens divi trīs…( sāka skaitīt bildē) 23, nu labi 23, nu man 24 sanāca.
Kate: Mhm.
Ilona: Bet, visi nabeidze, es navaru pasciet. Tur jāskatās bildē izlaiduma, cik mēs beidzām. Kā jau..
Kate: Nu jā.
Ilona: Jā, kuram apnīk, kurš saprot, ka ka nebūs aršana, ka netur atnācis, nu jā, nu tā. Par pirmo jautājumu, kas tur otrais bij.
Kate: Jā tad, par specialitātes tīši škūluotoju. Kas beja?
Ilona: Skolā, specialitātes skolotāja man tā, mm, pēdējās šeit bij abas divas krieviski runājošās skolotājas. Un vēl tie bij tie laiki līdz 90. gadiem, kad nebij obligāti latviski jārunā.
Kate: Mmm, nu jā.
Ilona: Visas ar mani arī krieviski tur tā..(sasmejas) Nēnu nebij tā, ka es nesapratu, bet nuu, tā kā varbūt i gribējās, lai latviski parunā un Rēzeknes mūzikas vidusskolā arī Svetlana Snikere bija.
Kate: Ouuu
Ilona: Jā, Snikere bija. Mmm, jā, nu tagad viņa nestrādā, kaut kur ārzemēs, ja es nemaldos, viņa ir.
Kate: Jā.
Ilona: Nu jā, papildus hmm, es kaut kurā, nevaru, neatceros otrajā vai trešajā, no trešā kursa laikam bija čells. Ta bija pie Mārtiņa Blūmberga.
Kate: Ouu
Ilona: Obligātās klavieres es nevaru atcerēties, kas man mācīja.., bet bija.
Kate: Nu jā
Sasmejamies.
Kate: Amm, a par mūzikas priekšmetu skolotājiem, varbūt kaut ko atceries..
Ilona: Emm, jāaa, e solfedžo, harmoniju tāds, cienījamos gados, Fiskovičs skolotājs, kurš, mm, protams, bija ļoti dusmīgs, tad kad mēs kaut ko nepratām un nemācējām. Mmm un harmonija, es nezinu vai tev ir vai nav harmonija.
Kate: Ir!
Ilona: Harmonijā secības jāspēlē.
Kate: Ā, jā.
Ilona: Secības, tu zini, tu vienu nospēlē akordu, tad ilgi domā un viņš nabadziņš, kamēr mēs domājām (iekrācā), dzirdam, ka krāc.
Sasmejamies.
Ilona: Un, tad kad pareizi nākošo akordu iespēlē, viņš turpina gulēt, bet tad kad nepareizo, viņš uzreiz pieceļās. Nu, vienvārdsakot, mēs ļoti centāmies, lai viņš nepamostos.
Kate: Aaaa( sasmejos)
Ilona: Bet nu tāpat pamodās, tas iesnaudās uz īsu brīdi. Jā, bet viņam bij tāda mode iesnausties, tad kad mēs tur muļļājāmies ilgi ap un un un ilgi nevarējām izdomāt akordus. Amm, Āboliņa, vārdus reti kuram skolotājam atceros, tāpēc, ka mēs skolotāj, skolotāj, skolotāj, skolotāj.
Kate: Jā, uz uzvārdu.
Ilona: Tagad jau ir Skolotāja Ilona, skolotāja nezinuu Sveta, skolotāja Ļena, mēs te vārdos bērni mūs sauca.
Kate: Jā!
Ilona: A, tad mēs ātrāk uzvārdos, mēs vārdos nesaucām, tāpēc, nu kuram zinu, kuram atceros, kuram neatceros. Āboliņa tāda, amm, mūzikas literatūru mācīja. Audzinātājas bija, sākām pie Ineses Pāvules, liekas, ka tagad viņa vēl ir,
Kate: Vēl jā, joprojām.
Ilona: Tad viņa aizgāja dekrēta atvaļinājumā, kādā, varbūt pēc otrā kursa un tad mums bija Milaševiča, pie Milaševičas arī pabeidzām. Amm…No muzikālajiem priekšmetiem, jaa..
Kate: Tad varbūt uzreiz var par parasto priekšmetu skolotājiem, varbūt kaut ko?
Ilona: Amm, vēl no muzikālajiem priekšmetiem.
Kate: Ā, vēl
Ilona: Man ļoti labi patika, mana koncertmeistare. Man pat labāk patika, nekā Snikere. Ar Snikeri varbūt, nu tāds atturīgs kontakts bija, aa bet Kulakova kaut kā prata man paskaidrot, ka man likās, ka pat saprotamāk kā to izpildīt, jā izteiksmīgāk kādu vietiņu, nekā Snikere. Man pat galu rezultātā, jo bija divas stundas ar mm Snikeri, viena stunda mēs divatā laikam tikai, tad viena stunda ar koncertmeistari, un trešā stunda tikai ar koncertmeistari.
Kate: Aaa, jums pat tā bija.
Ilona: Jā, kaut kā, es neatceros vai visus gadus, bet vienu gadu, varbūt pēdējo tā bija, kad valsts eksāmenam gatavojāmies, jā un tad, vot, tā man ir palicis atmiņā, ka liekas, ka tās produktīvākās stundas bija ar koncertmeistari, Kulakovu, man liekas tagad strādā vēl.
Kate: Jā!
Ilona: Irīna Kulakova.
Kate: Ir, ir.
Ilona: Jām, pēdējā gadā es mm sapratu, ka man gribās pamācīties diriģēšanu, jo nu kaut kā man ļoti patika dziedāt korī.
Kate: Mhm.
Ilona: Korī es nedziedāju mūzikas vidusskolas korī, bet Rēzeknes kultūras nama jauniešu korī Ezerzeme. Visus četrus gadus nodziedāju, altu dziedāju un visus četrus gadus kaut kur tas koris aizbrauca. Un es tāda maza te knīpa no laukiem, pirmajā kursā jau tiku Gorkijā.
Kate: Wow, oou.
Ilona: Ta, mīļais Dieviņ, Krievijas vidienē. Tur ilgi un dikti braucām ar autobusu, tad bija Maskava, tad Sanktpēterburga un vēlreiz Maskava. Tās Krievijas gigantpilsētas izbraucām nu nu ko braucām tur.
Kate: Konkursos?
Ilona: Konkursi jā, vai festivāli vai koncerti, kaut kas tāds, jā. Skaidri neatceros, kas tieši bij, bet man liekas ne tik daudz konkursi kā varbūt festivāli. Jo es neatceros, ka mums tur kaut kādas vietas būtu dalītas.
Kate: Un kas vadīja?
Ilona: Eee, Salmiņa ar Milaševiču. Un tad vot man iepatikās tas, vot, Salmiņas tas tāds smalkais strādāšanas veids. Milaševičš tāds fiksāks un tāds aktīvāks un un viņš ar jokiem un visa tā. Salmiņa tā smalkāk un un un un tad es ceturtajā kursā, mm, paprasīju vai varētu Salmiņa paņemt man diriģēšanu. Un man atļāva, ielika stundu sarakstā to stundu un es tad tur to diriģēšanu pamācījos. Un, jo gribējās pēc mūzikas vidusskolas beigšanas stāties mūzikas skolotājos.
Kate: Ja.
Ilona: Mmm, konservatorijā. Neatceros vai konservatorija vai jau mūzikas akadēmija bij 87. gadā. Bet netiku es tad. Un tad pēc vairākiem gadiem es tāpat iestājos Daugavpilī. Un tur gan mūzikas skolotājus pabeidzu, gan vijoles vijolspēles. Nu tā tā tātad ta tās diriģēšanas iemaņas, ko man sniedz Rota Salmiņa noderēja, pēc gadiem. Jā. Nu tā ā no vispārizglītojošo priekšmetu skolotājiem.
Kate: Jā.
Ilona: Rasnača tāda skolotāja bija, kas mācīja latviešu valodu, literatūru. Skolotāja Spale matemātiku. Tur pat uz vietas mācīja ee tāds mmm man vēl te bildē, tas skolotājs Mednis vēsturi, arī cienījamos gados.
Kate: Mhm
Ilona: Vēsturi. Šitā Pāvule.
Kate: Aaa, jāaa
Ilona: Atpazīstama. Eee, kaut kur Rašnaču arī redzēju (meklē albūmā). Nu labi, kaut redzēju, bet vairs neredzu. Rasnača latviešu valodu, mhm. Emmm, OrPor pie Orinska, tāda skolotāja, gājām uz ķīmiju, uz mākslas skolu.
Kate: Ā, jums bija ķīmija.
Ilona: Tāpēc, jā. Tāpēc arī, vot, te, kaut kā, tad kad iestājāmies septembrī, es neatceros, pašā sākumā gājām uz mākslas skolu. Nu ta kā iepazīties, jo uz turienu, tad uz mākslas skolas jumtu, vai tik mēs te neesam.
Kate: Jums sanāk, notika atsevišķi – ķīmija, fizika un tā, tie visi priekšmeti?
Ilona: Jjja, jjā. Vot ķīmija, fiziku es neatceros.
Kate: Bioloģija?
Ilona: Jjj, nebija. Kaut kad..
Kate: Nebija?
Ilona: Ķīmija bija, par fiziku.. Ā, fizika laikam bija pie tās Spales, tas kas, tā, kas matemātiku mācīja.
Kate: Jā.
Ilona: Bioloģiju tādu neatceros.
Kate: Jo mums tagad viss ir apvienots vienā priekšmetā.
Ilona: Varbūt tas pats Orinskis mācīja ķīmiju ar kaut kādu bioloģiju. Bet viņš tā stipri nopietni ņēma, un mēs vispār ku-kū visi bijām. Ar mūziku apsēsti, nevis ar ķīmiju.
Kate: Njaa
Ilona: Nu, mums diezgan smagi bija, mēs špikojām, cik vien varējām.
Sasmējāmies.
Ilona: Vienvārdsakot, jā. Ā, pie Pipčenkova, tāda skolotāja braukājām uz sportu.
Kate: Ā, jaa. Mums tagad arī ne skolā.
Ilona: Sportā kaut kādā sporta zāle, tur pie Rūķīša, tad, kas tas. Mmm, tur bija tagad tāds, kas tur, es es jau neeju tajos, hotdogi vai kaut kas tamlīdzīgs.
Kate: Hesburgers?
Ilona: Hesburgers, vot hesburgers, tieši pret to hesbur, pret hesburgeru vot kā, braucot no Latgales Māras uz mūsu pusi. Pa kreisi hesburgers un pa labi tajā ceļā mēs barucām uz.
Kate: 3. vidusskola varbūt?
Īlona: Vot varbūt, ja. Tur pie tā Pipčenkova uz sportu.
Kate: Un kā jums gāja sportā?
Ilona: Nu.. Kaut ko jau mēs tur skraidījām, lēkājām. Ai viņš tur tāds ar humoru skolotājs bija. Nu ko tur no sportistiem daudz izspiedīsi, ujjjļ no muzikantiem daudz izspiedīsi.
Kate: Jā.
Sasmējāmies.
Ilona: Jā, nu tā.
Kate: Varbūt tad var tagad pastāstīt par tieši ar klasi kursu bija attiecības? Ilona: Ammm, nu ar kursu, man liekas, mēs diezgan liels bijām kurss.
Kate: Nu jā.
Ilona: Jā, amm, jā mums , amm, vijolniecēm ar diriģentiem veidojās diezga laba sadarbība, mēs tās vijolnieces tādas diezgan aktīvas. A pianisti bija ļoti daudz no Čerņihovas no Kaļiņgradas nē no Kaļiņgradas laikam jā. No Krievijas atbraukušas meitenes, ļoti daudzas, Kādas trīs vai četras. Jā, kursā, viņas savā starpā čupojās. Mēs ar viņām tā tikāmies, emm, tajos muzikālajos priekšmetos. A tā vairāk, es, piemēram, draudzējos ar diriģentēm aktīvajām. Jā. Vot. Pavlovska Lolita.
Kate: Skatoties uzrakstu albumā: Aaaa, iesvētības, ja.
Ilona: Jā iesvētības.
Kate: A kā jums bij? Tā ka..
Ilona: Nu jā, nu kaut ko mums te lika darīt. Mūs te ir izsaukuši priekšā, bet es neatceros, ko mums lika darīt, kaut ko mums , varbūt bija jādzied, bet es neatceros konkrēti, kaut as bija jādara. Jā, pirmā kursa balle. Mēs marsiešus tēlojām. Jā, marsieši, nu vot kādi jau nu kuri mēs te saģērbušies. Karnevālā, re kur tautu tērpos, jā.
Kate: Ouuu. Mums nav karnevāla.
Ilona: Ar Pāvuli jau jau te zin, Lietuviešu tautas ansambli tēlojām. Tātad lietuviešu kaut kādas dziesmas dziedājām. Varbūt sutartdīnes lietuvietēm, lietuviešiem ir, vai ne? Nē, nezinu. Jā, laikam Pāvule tur kaut ko, tur vilka.( skat attēlā)
Kate: Ā, jums varbūt viņa bija kursa audzinātāja?
Ilona: Eeemm
Kate: Vai nē? Ilona: Pirmajā kursā, jā. Vot es teicu. Pirmais un otrais kurss varētu būt.
Kate: Jā.
Ilona: Un tad viņa aizgāja dekrēta atvaļinājumā. Tāpēc mums..
Kate: Un tad, kas jums bij?
Ilona: Un tad mums bij Milaševiča, jā. Gorkija- Sibīrijā. Sporta vakars. O sporta vakars. Ar lielus vēderus sataisījušas un tēlojām, eee, sportistes. Vienvārdsakot, nuu, jā. Jā, te visis diriģenti un es te vijolniece, taisnību sakot, es tur jau kopā ar diriģentiem vairāk vazājos. Viņas tādas aktīvas. Un te uz Gorkiju, kur es teicu, ka mēs braucām pirmā kursā.
Kate: Jā.
Ilona: Tā jā, un te viena mums bija Ilja Stepanova tāda, ojj, anekdošu stāstītāja un vispār liela runātāja, mēs mutes atpletuši viņā klausījāmies un smējāmies, jā. Ir tak tādi runātāji un vairāk klusētāji. Vjl, klausītāji. Es vairāk esmu klausītājs. Jā, vot šitā mēs izskatījāmies, tādās baltās kleitās- Gorkijā te nofotografēts. Smuka zāle, ērģeles aizmugurē. Mmm, ar mums Pēteris Keišs brauca, kultūras nama direktors Rēzeknes. Tajā laikā bija. Tagad nezinu kāds aa, ar ko viņš nodarbojas, bet nu pa laikam ir redzēts. Nu, vot, te mēs saģērbušās ejam uz ķīmiju, jā uz mākslas skolu uz ķīmiju.
Kate: Un tagad arī uzturat kontaktus ar? Ilona: Šad, tad emm, kad mūzikas vidusskolā organizē, tos mmm..
Kate: Absolventu vakarus?
Ilona: Absolventu vakarus, nuuu, es uz pēdējiem diviem neesmu bijusi, bet uz kaut kad, uz vienu esmu bijusi. Kaut kā parasti, emm, nu sazvanāmies. Tu brauksi? , Nu nē, nav paredzēts..
Kate: Jā!
Ilona: Sazvanu vēl kādam, Tu brauksi?, Ai, nē. Šoreiz nesanāks. Un domāju, ko es braukšu.
Kate: Ja.
Ilona: A tad kad neaizbrauc, domāju: A varbūt tomēr kāds bija, jo vius telefonu man jau arī nav, tikai to aktīvāko. Tad mums tāda Sandra Viša, beigusi kordiriģentus. Bet viņai ir pie Rāznas ezera, kopā ar vīru viesu māja. Komplekss viesu māju. Daudz viesu māju komplekss, mazākas un lielākas. Vot, viņa divus gadus ir organizējusi tādu tikšanos, bet tad mēs arī sabraucam, nu līdz desmit cilvēkiem, līdz desmit cilvēkiem. Jā. Mm, nu, kurš negrib, kurš nevar, kuram nav ar ko atbraukt. Nu tur jau neaizbrauksi ar autobusu.
Kate: Nu jā.
Ilona: Jā, nu tad, vai tu esi mobils un visur tiec, vai nu sēdi mājās. Nu tā, vienu gadu bija Apē. Emm, arī Sandra tāda, Sandra vot šitā Elksnīte no Žīguriem. Viņa bija saorganizējusi, viņa Apē gan kultūras namā strādā, gan mūzikas skolā, gan vidusskolā. Nu tā.. Viņas ansambļi un kori arī ir, tādas labas vietas iegūst. Vot, viņa bija saorganizējusi Apē, mēs. Es nebiju bijusi, es ļoti labprāt aizbraucu, man ļoti patika tā vieta. Jā, nu, tā, kaut kad it kā taisījos es te Viļakā, bet, ahh, kaut kā mmm, nesataisījos, jā, nesataisījos īsti, jo redz man nav privātās mājas. Tad man ir jāņem kaut kāda viesu māja, te tās viesu mājas arī, nu.
Kate: Viļakā ir?
Ilona: Nē, jā. Te pie ezera viena ir, bet man nepatīk. Man nepatīk. Unn, Vēršukalns, tur tur jā var var pasaukt, bet tur nav, kur pārgulēt. Tur nepiedāvāja pārgulēt. Balkāni. Tas ir baigi tālu no civilizācijas, meža vidū.
Kate: Jā.
Ilona: Un tad, nu vot tā, kaut kā. Tāpēc arī šobrīd jaupasen neesam tikušies. Jā, kas tur vēl bija? Kaut ko, kaut kur es pārlecu no viena jautājuma uz otru.
Kate: Nekas. Amm
Ilona: Amm, ar ko mēs.. Pasākumi.
Kate: Jā.
Ilona: Jā vot te pasākumus, es esmu pierakstījusi. Iesvētības, vot pārgājiens uz Rēzeknes mākslas vidusskolu, Ziemassvētku parasti vai Karnevāls vai Jaungada kaut kāda balle. Zinību vakars parasti bija septembrī. Rudens balle, mēs tur par kaut kādiem kāpostiem, burkāniem pārģērbāmies un..
Kate: Uoo
Ilona: Jā, burkāni, kāposti. Kaut kāda mūzika skanēja un mēs dejojām, bet neatceros dueta deju. Sīpoli mēs izrādās bijām. Es un vēl viena Ilzīte tāda.
Kate: Jā.
Ilona: Nu, vot, šitas laikam burkāns vai burkāna karti, pupiņas. Nu, vienvārdsakot, jā, kaut ko mēs tur sadarījām. Eee, sieviešu dienai veltīts vakars bija, draudzības vakars. Man liekas ar mākslas skolas.
Kate: A kā jums tad tie vakari notika, līdz noteiktam laikam? Vai tur, līdz rītam atļāva?
Ilona: Bet tu zini, puišu tad krietni mazāk mums bija.
Kate: Jā.
Ilona: Un tie paši puiši, kuri bija. Viņi spēlēja parasti.
Kate: Aaa
Ilona: Viņi spēlēja, tak što mēs tur var teikt, ka atnācām, aplītī tur padejojām, paklausījāmies mūziku i iii, gājām ļoti sauvl, nē nu kā savlaicīgi, līdz divpadsmitiem man liekas mēs jau, mm, mums jau visiem pietika.
Kate: Bet tur tā nebij, ļoti noteikts.
Ilona: Mm, nē vienkārši.
Kate: Jā.
Ilona: Vienkārši nebija ar ko dejot un nu jā, cik tu vari sēdēt, čalot un klausīties. Nu labi jā, padancojām, bet nu mm, tad arī tā valšus, valšus, ja sāk spēlēt, ko tad tu tur kratīsies valša ritmā.
Kate: Jā, jo tagad skolai ir signalizācija un ir, mums atļauj tikai ilgākais līdz vienpadsmitiem, parasti balles rīkot.
Ilona: Vakarā? Ā balles. Aaa, redz kā.
Kate: Tā ļoti ierobežots.
Ilona: A mācīties?
Kate: Var līdz, parasti līdz astoņiem, deviņiem.
Ilona: Līdz deviņiem mums varēja.
Kate: Un tā arī nevarēja, tā pa naktīm.
Ilona: Aha, aha. Nu vot, mhm.
Kate: A kā bij, kur jūs dzīvojāt? Kojās vai dzīvoklī?
Ilona: Vot es nedzīvoju kojās. Noteikti tie kas kojā dzīvoja, tur varētu uu, visu ko izstāstīt, tur , kad es aizgāju tur, es domāju kā te var dzīvot? Jo tajā kojas istabiņā, nu kojas bija tieši pāri ceļam, nezinu kaut kas tur tagad ir.
Kate: Aaa, tik tuvu!
Ilona: Jā! Tieši pāri ceļam, divstāvu māja. Es nezinu, kas tur tagad ir.
Kate: A tagad vispār vispār ziemeļu rajonā kojas.
Ilona: Jā, nu tur bija pāri ceļam un vienā istabiņā, es nezinu kādas sešas, septiņas, astoņas gultas. Es, es parasti, kad aizgāju ciemos un es tā pie sevis domāju: Kā te var vispār dzīvot? Jo nu man noīrēta istabiņa.
Kate: Mhm.
Ilona: Mmm tur, uz Miera ielas pie kapiem. Bet, nnn, nu jā, pēc ballītēm tā bij kā bija. Es te gāju- pa labi, pa kreisi, jā.(smejoties) Vai no krūmiem kāds nelien, bet nu palēkdamās, palēkdamās kaut kā aizgāju viena pati. Uz manu pusi, nē neviena neviens nedzīvoja. Citām meitenēm ar bija dzīvokļi, bet n uz manu pusi nebija neviena, tak što vienai pašai bija, pienācās pēc ballītēm. Nu jā. Iet, vai pēc kādām vēlākām ekskursijām, kad atbrauc, jā. Emm, nu, kas tur vēl tād. Ā, ēmmm, rudens talkas bija, ne talkas, bet braucām uz kolhozu Kaunata, jā. Cukurbietes rāvā, jā, tas bij tas laiks, kad vajadzēja palīdzēt, mmm, braukt rudens darbos palīdzēt. Nu stipri nenomocīja, kādu nedēļu varbūt, laikam mēs tā muzikanti, mums nevar talk..
Kate: Tākā brīvdienu nedēļā, vai?
Ilona: Nē!
Kate: Mēcību? Ilona: Pilnīgi stundu laikā.
Kate: Jā? Ilona: Jā, pilnīgi, emm, braucām palīgā novākt ražu, novākt ražu. Nu jā, nu tad jau, protams, bij arī, hmmm, i sēd pasēdēšana visāda i mm, ugunskuru sakūrām, ja auksti bij, i tad kopīgi ēdām, tur iedzērām. Ne, ne alkoholu ne. Ne, ne, ne tur tais, kaut kā neatceros, ka alkohols. Alkohols varbūt pēc kādas ballītes, pa drusciņam uz, bet, mmm, mēs meitenes ne ne ne īsti neniekojāmies, varbūt tur kāds puisis, bet vispār lielas iedzeršanas mums nebija, taisnību sakot. Es neatceros, ka tur kāds tenterēdams staigātu. Nē ar to mums nebij problēmas.
Kate: A kā jums bija attiecības ar citiem kursiem?
Ilona: Aaa, ar citiem kursiem mēs takš, diriģenti korī dziedāja vienā, visu kursu.
Kate: Jā, jā.
Ilona: Aam, es mm, ta kā vijolnieks, tad es varēju dziedāt skolas korī, bet man simfoniskais orķestris bija obligāti. Cik tur dienas nedēļā bija..Vjā,
Kate: A jums notika, kurā vietā simfoniskais?
Ilona: Emm, zālē, uz skatuves.
Kate: Skolā?
Ilona: Ja, zālē uz skatuves simfoniskais orķestris. Mēs tur gājām, pultis nesām.